Sien, kamēr gatavs
Es esmu švaks pavārs. No tām, kuras labprāt joko, ka vīrietim sieviete virtuvē ir vajadzīga tikai tamdēļ, ka nezina, ko ar viņu darīt sabiedrībā vai guļamistabā. Reizēm man kaut kas sanāk arī virtuvē, taču tas vairāk ir laimīgas nejaušības, nevis kādas likumsakarības vai ģeniālas receptes dēļ. Es nespēju sekot receptes norādījumiem. Es nevaru divreiz darīt vienu un to pašu. Kā Lennebergas Emīls, kurš otrreiz jau vienu un to pašu nedarbu nestrādās. Un, pat ja cenšos, rezultāts katru reizi būs citāds.Īpaši man nepatīk receptes, kurās rakstīts "cep, kamēr gatavs". Kā? Kā es varu zināt, kad ir gatavs? Nemitīgā cepeškrāsns durtiņu virināšana nepalīdz ne uzturēt noteiktu temperatūru, ne saprast, kad ir gatavs. Pusjēla produkta degustēšana der tikai ēdiena apjoma samazināšanai, nekāda apcere par gaidāmo dievišķo garšu nesanāk, jo beigās negribas ne degustēt, ne jebkādas garšas.
Toties tad, kad es sienu dzintaru, man nevajag recepti. Jo katrs dzintars ir citāds un man tikai daļēji jāseko norādījumiem - viņš pateic krāsu un veidu, kā gribēs būt. Viņš atklāj bedrītes, kur iegulties mezglam, izcilnīti, aiz kā aukliņai aizķerties. Es viņu iedarinu pamazām, pamazām. Sien un pievelk. Sien un pievelk. Neskatoties pavārgrāmatās un nedomājot, bet jūtot un attīrot prātu no visa liekā. Tibetiešiem vārdam "meditācija" viens no skaidrojumiem ir "prāts atrod īstās mājas". Latvieši teiktu - prātiņ, nāc mājās. Sienot dzintaru, es salieku mezglus kā ceļazīmes, pieturpunktus, lai prāts atrod mājas. Mēs kopā ejam mājās. Un tad vienkārši vienā brīdī ir skaidrs, ka ir gatavs :)
