Kur tu dzīvo? Šeit un tagad
IToties man aiz muguras apmēram četrus gadus vecā meitene, ik pa laikam dziedādama "Kur ir tavas sarkanās kurpes?", varonīgi iztur līdz Saldum. Šoferis kavē grafiku, izskrieties neviens Saldū netiek, un, braucienam atsākoties, viņa pajautā, vai drīz būsim Rīgā. Gribētu kāpt ārā. "Pacieties, vēl ilgi," mamma atbild, un es sāku domāt, ka būs kaut kas jādara lietas labā. Paciesties pusotru stundu ir nevajadzīgi prasīts varoņdarbs no maza bērna, kurš ir viens no trijiem pasažieriem divos sēdekļos. (Laikam bērnam līdz 7 gadu vecumam nav jāmaksā par braucienu, tāpēc arī vieta nepienākas. Viņa it kā nav?)
Tātad manas dzīves turpmākajai pusotrai stundai ir varianti, vienā no kuriem ir činkstošs bērns, kuru mamma vairāk vai mazāk vardarbīgi kušina un apsauc visu ceļu. Jo bērns, visticamāk, negrib un nevar izmest no dzīves pusotru stundu "paciešoties". To negribu arī es, tāpēc atrodu savā somā aploksni, papīra lapu un sāku. Izvēle, kā reaģēt uz situāciju, ir vienmēr.
"Vai tu proti rakstīt?" uzrakstu, saloku lapu, lai saiet mazajā aploksnē, uzrakstu meitenes vārdu (ko mamma skandējusi daudz reižu, atgādinot, kā jāuzvedas, kauninot un pārējos pasažierus piesaucot) un padodu uz aizmuguri pa krēslu šķirbu. "Jums ir pienācis pasts," saku. Komplektā ar pildspalvu. Pēc brīža man piebiksta un mazā dod aploksni atpakaļ. "Nē," uzrakstīts un uzzīmēts smaidiņš. "Toties tu māki zīmēt," atbildu un uzzīmēju zivi. Atbildē saņemu taureni un vēl vienu smaidiņu.
"Viņa tagad zīmē restītes un aplīti," tiek ziņots mammai.Pēc vēstules saņemšanas mamma paskaidro, ka tā ir tāda spēle, tagad viņām jāiezīmē krustiņš. Korespondencpartija beidzas ar viņu uzvaru. Man makā ir sešas "miles plus" uzlīmes uzvarētājai, kura dāsni dalās - arī manai rokai tiek uzlīmētas trīs. Es ar pildspalvu uzvelku smaidiņu, jo divas uzlīmes ir kā acis un trešā deguns pa vidu! Rīga klāt. "Gribu dzert," saruna rakstos pārtop sarunā čukstos. Pārrunājam, ka varētu dzert zemeņu sulu vai citronūdeni, varbūt pat limonādi, bet žēl, ka nav ne viens, ne otrs. Saldū esmu tikusi pie blakussēdētājas, bet arī viņai nav nekā dzerama. Ja mācētu burt*, taisītu zemeņu sulu, atšķaidītu ar ūdeni. Varētu dzert kaut vai tikai ūdeni. Tā, lai vēders pilns un piepūties kā balons. Bet vai tik tad staigājot neklunkšķēs? Bet drīz nav laika domāt par slāpēm, jo jāpaskatās taču pa logu - te ir tilts, kuram apakšā nav ūdens, bet mājas un sliedes. Tad vēl viens tilts, kuram apakšā sākumā mazs ūdens un tad liels ūdens. Un, skat, esam atbraukuši. Un pusotru stundu no savas dzīves nevis pacietušies, bet dzīvojuši.
II
"Ar parakstu apliecinu, ka dzīvoju konkrētajā adresē," kaut kā tamlīdzīgi skan teksts oficiālā veidlapā, deklarējot dzīvesvietu. Bet citur taču arī es dzīvoju! Mana dzīve un nāve allaž ir kopā ar mani, ne kaut kādā adresē vai plauktiņā ielikta un gaida - sak, kad atnākšu, tad dzīvošu. Kad aizbraukšu, tad dzīvošu. Tagad es esmu darbā, kaut kā jānovelk līdz vakaram... Līdz brīvdienām... Līdz atvaļinājumam... Tikmēr pacietīšos. Neciet, bet dzīvo! Dari to, kas tavai Mūžībai nāks par labu. Šeit un tagad, konkrētajā vietā un mirklī. Ikviena stunda ir stunda no tavas dzīves.
*Ēdamos un dzeramos nevar uzburt, ir tāds likums. Tas neattiecas uz laika burvestību, ko var apgūt katrs, ja vien ir vēlēšanās. Dzintars tajā ir liels palīgs un labs skolotājs :)