Sirds un tās turētājs

Kas padara dzīvu? Kāda maza novirze, kāds dullums, kāds solis sāņus. Savs skaistums simetrijai, kas savelk mezglu pie mezgla, saliek striktas atstarpes, pievelk visas skrūves un mielo acis. Tik skaisti un pašsaprotami., ritms rada rakstu. Bet tad kāds mezgls nošļūk zemāk, aukliņas aiziet plašāk un sakrālā ģeometrija pārvēršas dzīves mākslā, kur rezultātu nosaka attiecības, kopsakarības, savstapējā apstākļu, nejaušību saspēle un - viņš ir klāt! Nav īsti skaidrs, vai tas ir sirds zaglis, kurš ticis pie iekārotā un nu stiepj nezin kur, uz alu laikam. Vai apzinīgs sirds sargs, kurš apķers savu mīļoto un izstieps rokas garākas, ja tas būs nepieciešams, bet kājas padarīs stiprākas un stāvēs, plati tās iepletis. Skat, pat kaklu garum garu izstiepis, lai ar zodu varētu savu dārgo nastu pieturēt.

Sirds turētājs, tāds, kas tur sirdi - lai neplīst pušu, lai neiet pāri, lai ceļas uz augšu, bet arī lai nelido prom. Un vienmēr ir klāt. Kopsakarības veido dzīvi, rakstu veido ne tikai simetrija un priekšraksti, bet arī dažādu apstākļu sakritība, līdz kādā brīdī tu saproti, ka ir radies sirds turētājs. 

Uzstīgo, lai dzintars skan

Kad aukliņas ir tikai pusmilimetru "resnas", nospriegotas tās sāk atgādināt stīgas. Sējums jau it kā zināmais - spārni, ko citi kopskata dēļ reizēm mēdz saukt arī par gliemežvāku vai jūraszirdziņu motīvu, bet aukliņu smalkums liek domāt par stīgām. 

Ne tikai iesiets - sastīgots dzintars. Kā uzstīgo kokli, lai skan, tā sastīgo dzintaru. Un skan! Spēlēju, dancoju visu cauru nakti :)

Notici savam dzintaram

"Es nemaz nezināju, ka mans dzintars ir tik skaists," saņemot savu iesieto, teica kāda jauna sieviete. "Tas tiešām ir tas pats, mans, dzintars?" Jā, protams. Tas pats, tikai sagodāts, saposts valkāšanai. Tāpat kā īpašniece ir tā pati, taču tomēr mazliet cita - ieraudzījusi, ka viņas dzintars ir skaists. Kaut kur jau sirdī tādas aizdomas bija, ne velti dzintara gabaliņš ar prieku pacelts, mājās aiznests un gadu gaitā nav pazaudēts. Tikai tad tas skaistums bija vien tas, kas acīm nav saredzams. Vērtīgs, nozīmīgs skaistums, bet reizēm ir svarīgi, lai būtu domubiedri skaistuma izpratnē. Arī dzintari ir dažādi - cits grib būt ar savu cilvēku diendienā un tā, lai citi neredz. Cits grib lielīties, re, kādi mēs! (Ko tur liegties, cits uzstāj "re, kāds es!") Kāds dzintars neliks mieru un presīsies pie juveliera, lai liek sudrabā, bet pēdējā laikā viņi zina, ka esmu arī es. Un cilvēks saklausa, ja ieklausās. Un atrod veidu, kā atsaukties, lai būtu ar dzintaru kopā ne tikai mājās, bet arī cilvēkos.

Mums visiem ir viena asins - tev un man

Dzintars var būt zīmes devējs. Atgādinātājs. Apliecinātājs. Ja pret viņu kā tādu izturas. Vari apliecināt citiem, vari atgādināt sev, no kura krasta tu esi nācis un kāds ir tavs laika mērogs. "Laika upele", kā Aivara Neibarta vārdiem dziedāja "Līvi". Dzintars ar saviem miljoniem gadu palīdz saglabāt roķīgu nevērību pret gadu plūdumu. 

Nebaidieties ilgoties un saņemt kaut ko personisku, nebaidies būt daļa no radīšanas. Skatiet manu varēšanu un pieskaņojiet savām vēlmēm, sajūtām. Ja uzreiz akords neizdodas, uztaustīsim pareizo stīgu kopā. "O, tu tagad sien arī akmeņus! Kas tev ir piedāvājumā?" Kopš sāku siet, esmu sējusi akmeņus un sienu arī tagad, JA TEV TO VAJAG. Man ir pārāk daudz interesanta dzīvē ko darīt, lai nesēdētu pie laukakmeņu kaudzes ar domu tos visus sasiet un mēģināt pārdot. Ja tev vajag akmeni kaklā, es tavējo varu iesiet. Tāpat kā kristālu, minerālu, stikla lāsi vai vēl ko. 

Nepieciešamība pēc personīgas attieksmes varētu palīdzēt izrāpties no patērētāja attieksmes un dzīvesveida. "Ja tev būtu broša, es nopirktu." Labi, es varu uztaisīt. Un ir. Paldies pasūtītājam, paldies meistaram, kaut kas jauns ir dzimis. Bet tikpat bieži atskan "nē, nē, manis dēļ netaisi. Bet, ja tev jau būtu..." Labi, gaidi, vēro. Man ir tas, ko es taisu savas vajadzības dēļ - ideja, prasme, kuras gribu parādīt, spēks un sajūtas, kas, manuprāt, cilvēkam noder un ir nepieciešamas. Tāpēc kaut kas piedāvājumā man vienmēr ir. Tikai nevajag skumt, ja kaut ko vajag, bet tā nav - varam sadomāt un dabūt gatavu. 

Veiksmīgas medības!

Kādas savedējas pārdomas

Mēdzu teikt, ka esmu tikai savedēja - palīdzu dzintaram un cilvēkam satikties. Savedu tuvāk, bet tālāk jau no viņiem pašiem atkarīgs, kuri būs kopā. Klātienē viegli - dzintars uzrunā, cilvēks ieklausās. Cilvēks ilgojas, dzintars atsaucas. Bet kā tad attālināti? Kad īstais jānoskata tikai pēc bildēm?

Pirms vairākiem gadiem Vikingu svēku tirgū Grobiņā nobrīnījos, kāpēc tirgotājai pie katras cepures foto, kur cepure redzama kādam bērnam jau galvā. "Cilvēki nespēj iztēloties kaut ko jaunu sev. Kad viņi redz to cepuri citam galvā, viņiem vieglāk to "piemērīt" sev," viņa man paskaidroja. 

Būtu tikai loģiski,  ja es arī sāktu fotografēt piedāvājamos dzintarus uz lina kleitas, uz vīrišķi spalvainām krūtīm, auskarus ausīs, bet aproces uz dažādām rokām, ne? Dīvaini, bet man tā neliekas. Lai arī viena otra doma sienot rodas, kuram šis dzintars būtu domāts, kādu es redzu viņa iešanu tautās. Jo dzintars piesakās iesiešanai pats ar savu ideju, ko vēlas. 

Jā, reizēm lūdzu atļauju nobildēt, kā cilvēki izskatās ar maniem iesietajiem - lai ir kāds publicitātes foto, lai citi arī redz, kā laimīgs pāris izskatās. Bet tie ir konkrēti cilvēki un dzintari, viņi jau ir viens otru izvēlējušies. Dzintaru, kurš ir brīvs un pieejams, bildēt ar cilvēku tikai tāpēc, lai citam cilvēkam vieglāk iztēloties sevi viņa vietā, man liekas savādi. Nepareizi. Uzreiz prātā nāk iepazīšanās portāls, kur būtu nevis cilvēku portreti, bet cilvēks jau uzreiz ar vēl kādu kopā. Un katrs iztēlojas sevi otra vietā (galvenais nesajaukt, kurš ir piedāvājumā, kurš - tikai fonam). 

Laikam jau tomēr ar dzintariem ir tā, ka vispirms katram jāpaveic mājasdarbs - modināt iztēli un spēju sajust, saprast, ka nevar sev piemērīt citu veiksmes stāstus vai laimīgās pusītes. Zināt, ko vēlies sev, ne tikai tāpēc, ka citiem labi izskatās. Zināt, kas esi pats un kāda ir tava atskaites sistēma, ne tikai, kas tu esi salīdzinājumā ar citiem. Jo var gadīties, ka tevi dara laimīgu tas, kas nevienam citam vēl nav. (un tad tev ir arī mazliet vienalga, vai viņiem vispār kādreiz tas būs)

Kājām gaisā

Ja dzīve apveļ kājām gaisā, tas tikai nozīmē, ka tev ir pārāk strikti priekšstati, kur kājām jābūt. Var aizrauties elpa no kūleņa, sareibt galva un varbūt pat samesties nelabi. Bet tas pāries, kad kūleņošana beigsies. Virzienam ir nozīme, ja zināma atskaites sistēma. Ja tādas nav, pieņēmumi par to, kad kājas ir apakšā vai augšā, ir visnotaļ nosacīti. 

Ja tavā atskaites sistēmā kājas ir tikai apakšā, tu esi ierobežots savās iespējās saskatīt. Ja spārnu sējums satver dzintara resno galu, spico atstājot brīvu, tas nenozīmē, ka nevar spārnos iesiet ar spico galu uz augšu. Tie ir mazliet citi spārni, jo dzintars ir "kājām gaisā", bet patiesībā dzintars ir tieši tā, kā tam jābūt. Jo kājas tu pats esi viņam piedēvējis. Un kad to saproti, brīdis ar dzintaru pirms siešanas top vēl ilgāks un interesantāks. Jo tu zini, ka viņam noteikti ir vēl kādas pārsteidzošas lietas padomā - kā burvju māksliniekam puķu pušķis piedurknē. 

Ja nav gravitācijas, nav augšas un apakšas - ko par tādu saukt, izvēlas katrs pats. Ja izbauda burāšanas procesu, ikviens vējš ir ceļavējš. Un, iepazīstot vēja dabu, burulaivas un savas iespējas, būs vieglāk arī tad, kad vajadzēs aizkuģot uz noteiktu mērķi neatkarīgi no vēja virziena.

Par krellēm

Jau saņemti pirmie pārmetumi, tātad jāpaskaidro. Jo pasaulē nekas nav pretrunā, tikai papildina viens otru. Manas domas aug un veidojas, jo ceļa sākumā tu ne vienmēr zini, kas tevi sagaida pa vidam, kur nu vēl beigās. Dzintars ir dzīvs, spēcīgs, priecīgs būt un sadarboties. Viena no versijām, pie kuras turos joprojām, ir tā, ka dzintara caururbšana radusies, lai mazinātu tā spēku, pakļautu un pieradinātu pēc urbēja mākas un saprašanas. Taču dzintara spēks un īpašības ir saistītas ar tā lielumu. Pavisam lielu nevajag ne urbt, ne siet - jo vairāk spēka, jo labāk, ja māk ar to apieties. Ja jūra dzintaru jau auklējusi un pārveidojusi izmērā saprotamāku, lietojamāku, esmu par siešanu, ne urbšanu. Bet gadu gaitā viļņos maļoties katra dzintara apjoms iet tikai mazumā. "Zvirbuļacis" savu spēku un pēdējo labumu atdod uzlējumam vai tējai, pašās beigās izkūpot uguns vai citos rituālos kā ziedojama velte. Bet ir tāds "pērles" lielums, pirms kļūt par "zvirbuļacīm", kad vairs nav iesienams, bet par lielu pulverī grūst vai uzlējumā likt. Vienam pašam diža spēka vairs nav, bet kopā ar citiem varētu gan kādu daiļot, gan stiprināt - tas ir cits spēks, cits atbalsts. Caururbts un pavisam pieradināts, bet dzintars paliek dzintars. Mana roka urbšanai joprojām neceļas, bet es ar prieku sagodāju arī šos dzintarēnus, cenšoties urbumus sadziedēt, sienot mezgliņus starpā. Par lieliem caururbtiem skumji paliek joprojām, jo pārāk atgādina kara trofejas un skalpu virtenes. Nenoliedzami, dzintars paliek dzintars, katram savs, bet tomēr.  

Ceļš turpinās

Ikviens ceļš sākas ar pirmo soli, bet ne vienmēr un uzreiz var zināt, cik tālu un kur tas vedīs. 

Ar prieku paziņoju, ka ir pieejams vēl viens papildinājums maniem amuletiem. Ja sākotnēji bija bikli un neveikli mezgli kā palīgi dzintara noturēšanā un arī es tāda pati savas idejas meklējumos, ar laiku atnāca citi mezgli, drošāki, gudrāki, ar savu padomu, kā veidot zīmes un iemezglot ne tikai dzintaru. Tagad apgūstu mezglus, kas ir ne tikai palīgi, bet ar noteiktu uzdevumu. Šis amulets gatavs pastāstīt, kas tad īsti tur ir.

1) Liepājā noķerts dzintars, dzīvs, jo nepastrādāts. Tāds, kāds no jūras nācis un manās rokās nokļuvis.

2) Dzintara sējuma augšpusē dimanta mezgls - nepārtrauktu pinumu visapkārt, kas simbolizē dzīves enerģijas bezgalīgumu, turpināšanos. Apliecina dzintara uzticību un mīlestību.

3) Sējuma augšpusē liktais dimanta mezgls kalpo arī kā rotātā virsone Dieva zīmei - trīsstūrim, kura ir dzintaram likta no vienas puses. Otrā pusē ir Jāņa, cilvēka zīme, kuram arī dimanta mezgls kā galva lieti noder :) Sējumu noslēdz seši mezgli, seši kā veselības un veseluma simbols. Šādu sējuma veidu es saucu "Ar Dievu uz pusēm" - pasaule turas vesela, ja Dievs un cilvēks sadarbojas, ja cilvēks dzīvo dzīvi ar Dievu uz pusēm. Katram savi darbi un kompetence.

4) Aukliņā, kur dzintars uzvērts, iesiets antistresa mezgls, lai pasargātu valkātāju no lieka stresa, lai pastiprina dzintara gādāto harmoniju un līdzsvaru. Lai mazāk kreņķu. Gali aukliņai sasieti ar slīdošajiem mezgliem - lai veidojas sargājošs aplis, kuru var regulēt lielāku, mazāku, bet tas neatveras.

P.S. Mākulīti Dieviņš māca, nemākuli - māmuliņa. I māmiņa nevarēja nemākuli izmācīt :) Tas šodien atkal ienāca prātā, kad sapratu - visa "komanda" aug savās prasmēs. Piemēram, šķiltavas savu darbu pie manis sāk kā aukliņu galu apdarinātājas. Pēc tam jau tiek paaugstinātas darbā ar dzintaru mezgliem :)

Atbildes uz dažiem jautājumiem

Jo plašāk tautās iziet noķertie un iesietie, jo vairāk jautājumu. Man vienmēr prieks atbildēt un aprunāties, bet ir daži jautājumi, kuriem atbildes vienkārši jāuzraksta vēl vienu reizi :)

Māka siet, māka lasīt

Atmiņā stabili iesēdies kāda vīrieša izbrīns, manus iesietos uzlūkojot kādā no publiskajiem pasākumiem: "Kā, tur ir dažādi raksti sējumam? Un katram ir kāda nozīme? Un mezglam arī kāda nozīme?" 

Kaklā karamie amuleti ir uzvērti aukliņā ar slīdošiem mezgliem - tas veido nepārtrauktu apli, neatveras, gali ir satikušies mezglā, lai nešķirtos ("laulību mezgls") un turpinātos viens otrā, nevis mezgls divus galus sasien kopā. Līdzīgs aplis veidojas aprocēm bez mezglotās aproces daļas - tās, kur dzintars tikai aukliņās, bet tās savukārt saie kopā slīdošajos mezglos.

Dzintara augšpusē ir dimanta mezgls - bezgalīgs pinums, kuram neredz ne sākumu, ne beigas. Kā bezgalīga mīlestība un aizsardzība. Kā mūžīga kustība, dinamika.

Mezglu veidotais raksts ir tāds, kā nu kuram dzintaram sanāk. Tu vari nez ko sadomāties, bet dzintaram uzsienas tas, kas uzsienas. Iepriekš jau rakstīju, ka dzintars izvēlas savu valkātāju. Noteiktā brīdī cilvēks sadzird savu valkātāju un savs stāsts tad ir arī sējumam. Tas, kāds sējums izvēlēts, var liecināt, kura joma dzīvē ir aktuāla, kur tieši dzintars vēlas palīdzēt, kas ir svarīgi. Jo tuvāk saknēm, jo vienkāršāki ir ornamenti. Visi reiz bijuši pagāni, tāpēc Dieva trīsstūris, krusts, aka, tīkls ir labi saprotami neatkarīgi no tautības. 

Sējuma raksts noteic arī mezglu skaitu. Dieva trīsstūra divas pamatlīnijas dod astoņus mezglus, ja četri darba diegi. Astoņi kā bezgalības, mūžības simbols. Ja trīs darba diegi, var veidoties "trīs pa trīs", pilnības, veseluma trejdeviņi. Divi diegi dod četrus, sešus mezglus. Te var pieslēgties numeroloģija, var izvēlēties, kuru jomu akcentēt. Piemēram, seši mezgli, ja nepieciešams stiprinājums veselībai.

(turpinājums sekos) 

Laimas slotiņa veiksmīgam ceļam

Laimas slotiņa ir sena zīme, atvasināta no egles skujiņas - mūžzaļā koka. Simbols veiksmīgai ceļa attīrīšanai, nogludināšanai, pašķiršanai.  To izvēlas veiksmes piesaukšanai pārejas brīdī - jaunam sākumam, kaut kā noslēgumam, kustībā esot. 

Ar Dievu uz pusēm

Ir dzintari, kuriem Dieva zīme (trīsstūris ar rotātu virsotni, proti, bezgalības mezglu) ir no abām pusēm. Ir, kuriem tikai no vienas - parasti tajā, kas vērsta pret valkātāju pašu. Pret pārējiem tad slejas Jāņa zīme - cilvēka varēšanas, vīrišķā spēka, aktivitātes un auglības simbols. Abas kopā, kur dzintars kā starpnieks, tās veido salikumu, kas atspoguļojas teicienā par dzīvi - ar Dievu uz pusēm.

- Kā tev iet? Kā dzīvojas? - Ar Dievu uz pusēm. (Lūgums nejaukt ar teicienu - kuļas kā pliki pa nātrēm.)

Tas nozīmē, ka ikviens uzņemas savu atbildības daļu - Dievs dara savu darbu, cilvēks savu. Cilvēks nejaucas, kur nevajag, un Dievu netēlo, bet atbild par sevi, savu dzīvi un dara, kas jādara, negaidot, ka viņa vietā to padarīs kāds cits. Un arī Dievs neatstāj ne cilvēku, ne savus pienākumus novārtā. 

Dievs ar cilvēku, cilvēks ar Dievu dzīvo uz pusēm, kopā, sadarbojoties. Rāmi lēnām. Augšpusē dimanta mezgls ar bezgalīgu pinumu kā dzīves enerģijas nerimstošais plūdums. Apakšpusē seši mezgli kā veseluma un veselības skaitlis. Tu esi vesels, kad esi vesels viens ar sevi un Dievu, un pasauli, kas jums abiem uz pusēm.

Mezgls atrod vietu, prāts - mājas

Viens no vārda "meditācija" skaidrojumiem ir "prāts atrod mājas". Tik latvisks un pazīstams sanāk aicinājums uz meditāciju - prātiņ, nāc mājās! -  ja kaut kas satrauc tik ļoti, ka jūties ne savā ādā, rīkojies muļķīgi un uzvedies kā pazudis. Ne viens vien teic - rokdarbi ir mana meditācija. Mans prāts atrod mājas, sienot mezglus ap dzintaru. Ja ir skaidrs, kas ir centrā, pārējais sakārtojas it kā pats no sevis. Mezgls atrod savu īsto vietu. Sien, kamēr gatavs.

Ja darbs prasa koncentrēšanos un pacietību, noteiktu tempu (smalkāki diegi ir jāsien lēnāk nekā rupjāki), uzmanību, cilvēks ir gana aizņemts, lai prātam būtu iespēja atpūsties un atgriezties mājās, un atvest turp arī cilvēku. Vienu brīdi tu pamani, ka viss ir kārtībā, esi nomierinājies. Un tavs darbs nomierina arī citus, atgādinot par Mājām, kurām esi pietuvojies. Par dievišķo un pārlaicīgo. 

Vērojot dzintaru no visām pusēm, līdzsvarojot, sienot, velkot un piekārtojot mezglus, šodien ienāca prātā Japānas dārzs ar savām likumsakarībām, hologrāfisko principu, kosmosa modeļa atainošanu. Iedomājos dzenbudisma mūku, veidojot to Kioto dārzu, kur no 15 akmeņiem skatam vienmēr paveras tikai 14. To darot, viņš noteikti atgriezās Mājās.

Dzirdi prātu, bet uzticies sirdij

Kā man ar tiem auskariem sanàk - citi ir pāris uzreiz. Daźādi, bet pāris. Cits otro gaida kàdu laiku. Citi liekas pāris, bet paņem rokās pēc pāris dienām - nepavisam ne pāris.

Jo tu zini, kāds ir Tavs dzintars

Kaut kādā brīdī pie Tevis atnāk dzintars. Varbūt Tu sajūties tikpat vērtīgs vai mūžīgs. Tikpat laimīgs, savā krastā nonācis pēc laiku laikiem. Tikpat veiksmīgs, jo vēl neesi pazudis pavisam, vēl neesi saberzts putekļos. Atrasts pludmalē vai kāda dāvināts tas jebkurā gadījumā ir īpašs. Divtik, ja arī dāvinātājs ir īpašs. Dzintars to atceras un atgādina arī Tev. 

Dzintars zina pirmais

Kad cilvēks un dzintars satiekas, dzintars zina pirmais, kurš ir viņa cilvēks. Un mēģina teikt. Ja vien cilvēks ir radis klausīties, viņš sadzird. Ja ir radis uzticēties, viņš notic. Ja iejaucas prāts un aizspriedumi, ceļš vienam pie otra ir sarežģītāks. "Mani uzrunā tas smukais, bet es jau tik smuka neesmu." Dzintars zina pirmais - esi. 

Starp šo sauli un Aizsauli

Dzintars savos pirmssākumos bija koku sveķi, bet arī koks ir vidutājs starp zemi un debesīm. Dzintars kā jūras izauklēta koka dvēsele turpina būt vidutājs, kopā saucējs. Dzintars kā ugunsvelte ir īpašs, jo visas stihijas ir klātesošas. Viss esam kopā un viens. Ne viens otru izslēdzošs un pretī runājošs, bet papildinošs un līdzsvarā. 

No izstādes "Dzintars: mīti un zinātne" Rīgas Medicīnas vēstures muzejā 2014.gadā.

Katram pa dzīvam dzintaram

Pirms četriem gadiem, kad dzima "noķerto" ideja, vienā no sarunām par manu ieceri un misijas apziņu tā arī teicu - lai katram latvietim būtu pa dzīvam dzintaram. Lai ir ne tikai liecinieki no laikiem, kad par dzintaru domāja tikai kā par skaistu materiālu, piemēram, bumbuļu krelles, aproču pogas, kāds alus kauss ar dzintara "aci", kāds septiņdesmito gadu rotu dizaina paraugs ar smalku dzelžu vijumiem. Lai katram mājās būtu savs dzintars, kurš uzrunā un ar kuru aprunāties - neapstrādāts, tāds, kā Jūras vai Zemes mātes dāvināts. Folklora apliecina, ka latvietim Māte savās izpausmēs ir tik daudz un dažāda, ka nepavisam neesam nekāda tur "bāreņu tauta". Ja vien pats savu māti neesi aizliedzis.

Novēlējums "Katram latvietim pa dzīvam dzintaram" ir kā novēlēt Latvijai vēl pa kādam dzīvam cilvēkam. Jo pamodināts, uzrunāts un pieradināts dzintars vairs neļaus snaust arī savam saimniekam - neļaus nogulēt dzīvi, liks apzināties sevi un uzņemties atbildību par sevi, saviem lēmumiem, savas rīcības sekām. Jo dzintars atgādina par Mūžību un kaut ko patiesu no cilvēces bērnības. 

Mazā mezglu maģija

Veiksmes jeb ugunskrusta mezgls bija pazīstams un kalpoja gan senajā Ķīnā, gan citviet, kur veiksmi saistīja ar ugunskrusta simbolu - dzīves enerģijas kustību/pretkustību. Ugunskrusts sākas no Dieva krusta - no punkta uz visām četrām debess pusēm aizskrien pa staram, strukturējot pamatus, ierādot simetriju un iepazīstinot ar bezgalību. Dieva krusts darbībā ir ugunskrusts, Pērkonkrusts, jo stari aizliecas, sazarojas. Mezglā četri zari sakrustojas, tad pretēji sakrustojas - ugunskrusts! Var sasiet tā, lai veidojas trīs cilpas, tāds man ievieš kārtību atslēgu saišķī. Ugunskrusta mezglu sienot, veidojas slepens "kambaris", kurā var ko likt papildus spēkam. Parasti cilvēkam ir vismaz divi amuleti: viens citiem redzamais, otrs apslēptais. Ugunskrusta mezglā var apvienoties abi - redzamais mezgls un tajā paslēptais neredzamais. Vai tas ir akmens, kāda pērlīte, dzintars - tas tikai pašam, ne svešam.

Neredzamais palīdz redzamajam ar savu klātesamību, ritmu un kārtību. Tā ir mazā ikdienas maģija, kad, veicot kādu darbību, piedomā pie tās, veido un tur ritmu, neredzami strukturē redzamo. Tik vienkārši. Traukus mazgājot, matus ķemmējot, mezglus sienot. Jo arī mezglam ir ritms, un tas apliecina kārtību. Dzintaru ieprogrammēt nevar, tas ir dzīvs, bet tos, kam kristālisks režģis, kam sava iekšējā kārtība - var. Tam kalpo arī mezgls, mezgla siešana. Tu piesien sirdi, un sirds ir tur klāt. Katra maza daļiņa nes sevi lielo un veselo. Tāpat domas var iepīt - iepin labas domas bizē un visu dienu galva viegla. Ja slikta doma, aizvainojums, sirdssāpes, tās vajag no sirds prom, akmenī iekšā, akmeni purvā. No sirds prom, akmenī iekšā, akmeni purvā. No sirds prom, akmenī iekšā, akmeni purvā. Jo purvam nav dibena - lai grimst un pazūd bez pēdām. Ja no vārdiem vien vieglāk nepaliek, tad tiešām rokām jāliek tīt, pīt, sasiet un purvā iekšā. Ja purva nav - lai sadeg ugunī. 

Tik tad jau tie ir citi mezgli. Ne veiksmes, ko līdzi nēsā - kabatā ar atslēgām, pie somas kā atstarotāju (ja vēl striķis atstarojošs, tiešām veiksme!). Pie savas ceļasomas prom braucot un atpakaļ atgriežoties. Kas Tavu koferi padara atšķirīgu - plastmasas sterbele vai tavs veiksmes mezgls? Kas Tavu dzīvi iezīmē kā Tavu?

Sien, kamēr gatavs

Es esmu švaks pavārs. No tām, kuras labprāt joko, ka vīrietim sieviete virtuvē ir vajadzīga tikai tamdēļ, ka nezina, ko ar viņu darīt sabiedrībā vai guļamistabā. Reizēm man kaut kas sanāk arī virtuvē, taču tas vairāk ir laimīgas nejaušības, nevis kādas likumsakarības vai ģeniālas receptes dēļ. Es nespēju sekot receptes norādījumiem. Es nevaru divreiz darīt vienu un to pašu. Kā Lennebergas Emīls, kurš otrreiz jau vienu un to pašu nedarbu nestrādās. Un, pat ja cenšos, rezultāts katru reizi būs citāds. 

Toties tad, kad es sienu dzintaru, man nevajag recepti. Jo katrs dzintars ir citāds un man tikai daļēji jāseko norādījumiem - viņš pateic krāsu un veidu, kā gribēs būt. Viņš atklāj bedrītes, kur iegulties mezglam, izcilnīti, aiz kā aukliņai aizķerties. Es viņu iedarinu pamazām, pamazām. Sien un pievelk. Sien un pievelk. Neskatoties pavārgrāmatās un nedomājot, bet jūtot un attīrot prātu no visa liekā. Tibetiešiem vārdam "meditācija" viens no skaidrojumiem ir "prāts atrod īstās mājas". Latvieši teiktu - prātiņ, nāc mājās. Sienot dzintaru, es salieku mezglus kā ceļazīmes, pieturpunktus, lai prāts atrod mājas. Mēs kopā ejam mājās. Un tad vienkārši vienā brīdī ir skaidrs, ka ir gatavs :)