Ne tikai iesiets - sastīgots dzintars. Kā uzstīgo kokli, lai skan, tā sastīgo dzintaru. Un skan! Spēlēju, dancoju visu cauru nakti :)
Iesiešana ir tas pieskāriens, kas ļauj dzintaram palikt tam pašam, ar sirds doto vērtību, bet reizē arī kļūt tādam, ko pamanīs un novērtēs pārējie, kuri skaisto saredz ar acīm.
Nebaidieties ilgoties un saņemt kaut ko personisku, nebaidies būt daļa no radīšanas. Skatiet manu varēšanu un pieskaņojiet savām vēlmēm, sajūtām. Ja uzreiz akords neizdodas, uztaustīsim pareizo stīgu kopā. "O, tu tagad sien arī akmeņus! Kas tev ir piedāvājumā?" Kopš sāku siet, esmu sējusi akmeņus un sienu arī tagad, JA TEV TO VAJAG. Man ir pārāk daudz interesanta dzīvē ko darīt, lai nesēdētu pie laukakmeņu kaudzes ar domu tos visus sasiet un mēģināt pārdot. Ja tev vajag akmeni kaklā, es tavējo varu iesiet. Tāpat kā kristālu, minerālu, stikla lāsi vai vēl ko.
Nepieciešamība pēc personīgas attieksmes varētu palīdzēt izrāpties no patērētāja attieksmes un dzīvesveida. "Ja tev būtu broša, es nopirktu." Labi, es varu uztaisīt. Un ir. Paldies pasūtītājam, paldies meistaram, kaut kas jauns ir dzimis. Bet tikpat bieži atskan "nē, nē, manis dēļ netaisi. Bet, ja tev jau būtu..." Labi, gaidi, vēro. Man ir tas, ko es taisu savas vajadzības dēļ - ideja, prasme, kuras gribu parādīt, spēks un sajūtas, kas, manuprāt, cilvēkam noder un ir nepieciešamas. Tāpēc kaut kas piedāvājumā man vienmēr ir. Tikai nevajag skumt, ja kaut ko vajag, bet tā nav - varam sadomāt un dabūt gatavu.
Veiksmīgas medības!
Pirms vairākiem gadiem Vikingu svēku tirgū Grobiņā nobrīnījos, kāpēc tirgotājai pie katras cepures foto, kur cepure redzama kādam bērnam jau galvā. "Cilvēki nespēj iztēloties kaut ko jaunu sev. Kad viņi redz to cepuri citam galvā, viņiem vieglāk to "piemērīt" sev," viņa man paskaidroja.
Būtu tikai loģiski, ja es arī sāktu fotografēt piedāvājamos dzintarus uz lina kleitas, uz vīrišķi spalvainām krūtīm, auskarus ausīs, bet aproces uz dažādām rokām, ne? Dīvaini, bet man tā neliekas. Lai arī viena otra doma sienot rodas, kuram šis dzintars būtu domāts, kādu es redzu viņa iešanu tautās. Jo dzintars piesakās iesiešanai pats ar savu ideju, ko vēlas.
Jā, reizēm lūdzu atļauju nobildēt, kā cilvēki izskatās ar maniem iesietajiem - lai ir kāds publicitātes foto, lai citi arī redz, kā laimīgs pāris izskatās. Bet tie ir konkrēti cilvēki un dzintari, viņi jau ir viens otru izvēlējušies. Dzintaru, kurš ir brīvs un pieejams, bildēt ar cilvēku tikai tāpēc, lai citam cilvēkam vieglāk iztēloties sevi viņa vietā, man liekas savādi. Nepareizi. Uzreiz prātā nāk iepazīšanās portāls, kur būtu nevis cilvēku portreti, bet cilvēks jau uzreiz ar vēl kādu kopā. Un katrs iztēlojas sevi otra vietā (galvenais nesajaukt, kurš ir piedāvājumā, kurš - tikai fonam).
Laikam jau tomēr ar dzintariem ir tā, ka vispirms katram jāpaveic mājasdarbs - modināt iztēli un spēju sajust, saprast, ka nevar sev piemērīt citu veiksmes stāstus vai laimīgās pusītes. Zināt, ko vēlies sev, ne tikai tāpēc, ka citiem labi izskatās. Zināt, kas esi pats un kāda ir tava atskaites sistēma, ne tikai, kas tu esi salīdzinājumā ar citiem. Jo var gadīties, ka tevi dara laimīgu tas, kas nevienam citam vēl nav. (un tad tev ir arī mazliet vienalga, vai viņiem vispār kādreiz tas būs)
Ja dzīve apveļ kājām gaisā, tas tikai nozīmē, ka tev ir pārāk strikti priekšstati, kur kājām jābūt. Var aizrauties elpa no kūleņa, sareibt galva un varbūt pat samesties nelabi. Bet tas pāries, kad kūleņošana beigsies. Virzienam ir nozīme, ja zināma atskaites sistēma. Ja tādas nav, pieņēmumi par to, kad kājas ir apakšā vai augšā, ir visnotaļ nosacīti.
Ja tavā atskaites sistēmā kājas ir tikai apakšā, tu esi ierobežots savās iespējās saskatīt. Ja spārnu sējums satver dzintara resno galu, spico atstājot brīvu, tas nenozīmē, ka nevar spārnos iesiet ar spico galu uz augšu. Tie ir mazliet citi spārni, jo dzintars ir "kājām gaisā", bet patiesībā dzintars ir tieši tā, kā tam jābūt. Jo kājas tu pats esi viņam piedēvējis. Un kad to saproti, brīdis ar dzintaru pirms siešanas top vēl ilgāks un interesantāks. Jo tu zini, ka viņam noteikti ir vēl kādas pārsteidzošas lietas padomā - kā burvju māksliniekam puķu pušķis piedurknē.
Ja nav gravitācijas, nav augšas un apakšas - ko par tādu saukt, izvēlas katrs pats. Ja izbauda burāšanas procesu, ikviens vējš ir ceļavējš. Un, iepazīstot vēja dabu, burulaivas un savas iespējas, būs vieglāk arī tad, kad vajadzēs aizkuģot uz noteiktu mērķi neatkarīgi no vēja virziena.
Ar prieku paziņoju, ka ir pieejams vēl viens papildinājums maniem amuletiem. Ja sākotnēji bija bikli un neveikli mezgli kā palīgi dzintara noturēšanā un arī es tāda pati savas idejas meklējumos, ar laiku atnāca citi mezgli, drošāki, gudrāki, ar savu padomu, kā veidot zīmes un iemezglot ne tikai dzintaru. Tagad apgūstu mezglus, kas ir ne tikai palīgi, bet ar noteiktu uzdevumu. Šis amulets gatavs pastāstīt, kas tad īsti tur ir.
1) Liepājā noķerts dzintars, dzīvs, jo nepastrādāts. Tāds, kāds no jūras nācis un manās rokās nokļuvis.
2) Dzintara sējuma augšpusē dimanta mezgls - nepārtrauktu pinumu visapkārt, kas simbolizē dzīves enerģijas bezgalīgumu, turpināšanos. Apliecina dzintara uzticību un mīlestību.
3) Sējuma augšpusē liktais dimanta mezgls kalpo arī kā rotātā virsone Dieva zīmei - trīsstūrim, kura ir dzintaram likta no vienas puses. Otrā pusē ir Jāņa, cilvēka zīme, kuram arī dimanta mezgls kā galva lieti noder :) Sējumu noslēdz seši mezgli, seši kā veselības un veseluma simbols. Šādu sējuma veidu es saucu "Ar Dievu uz pusēm" - pasaule turas vesela, ja Dievs un cilvēks sadarbojas, ja cilvēks dzīvo dzīvi ar Dievu uz pusēm. Katram savi darbi un kompetence.
4) Aukliņā, kur dzintars uzvērts, iesiets antistresa mezgls, lai pasargātu valkātāju no lieka stresa, lai pastiprina dzintara gādāto harmoniju un līdzsvaru. Lai mazāk kreņķu. Gali aukliņai sasieti ar slīdošajiem mezgliem - lai veidojas sargājošs aplis, kuru var regulēt lielāku, mazāku, bet tas neatveras.
P.S. Mākulīti Dieviņš māca, nemākuli - māmuliņa. I māmiņa nevarēja nemākuli izmācīt :) Tas šodien atkal ienāca prātā, kad sapratu - visa "komanda" aug savās prasmēs. Piemēram, šķiltavas savu darbu pie manis sāk kā aukliņu galu apdarinātājas. Pēc tam jau tiek paaugstinātas darbā ar dzintaru mezgliem :)
Man prieks sasiet dzintaru tik skaistu, lai tas var būt arī rota, bet dzīvs dzintars ir amulets, sargātājs, arī ietekmētājs. Jums būs personiskas attiecības - draudzīgas, rezervētas, bagātinošas vai kaitinošas. Jā, arī tā var gadīties, ka tu savu dzintaru negribi vairs ne redzēt. Ne dzintara, bet sevis dēļ. Dzintars nevienu nenosoda un nekritizē, vienkārši ir blakus tāds, kāds ir un dara to, ko dara. Bet dzīve mainās un arī attiecības mainās, cilvēks mainās arī šī paša dzintara dēļ, līdz pienāk laiks jaunam dzintaram.
Es nespēju ražot masveida produkciju un man nav mērķis iesiet visu, kas vien panāk man priekšā. Es nekonkurēju ar dzintara apstrādes industriju vai dzintara bumbiņu, putekļu ražotājiem. Es dzīvoju savu dzīvi un tajā man konkurentu nav. Daru to, kas man patīk, kam es saskatu jēgu un kam mana sirds atsaucas. Tieši tik egoistiski. Savā ritmā un saskaņā ar savām iespējām. Ir dienas, kad neiesienu nevienu, jo enerģijas amuletam nepietiks (|"nekad neatdodi pēdējo asins lāsi") un sajūtas nav īstās. Ir dienas, kad sienu un zinu - vēl šie ir jāiesien tieši šodien un tikai tad pienāks vakars. Tāda mīlestības vajadzība. Neviens mani nedzen. Dzīve nav aiz nākamā stūra, bet nāve aiz simt kalniem vai gadiem. Mana dzīve un nāve man allaž ir blakus - ar savu spēku un padomu. Tāpēc manā dzīvē ir vēl arī citi darbi. Un veikals šeit, mājaslapā, ir tāds, kāds ir. Ieskatam. Ja jums ir vajadzība, runāsim, tiksimies un atradīsim īsto. Es mazliet jūs tincināšu, lai pieslēgtos un sajustu cilvēku un vajadzību, lai būtu pēc iespējas precīza kā starpnieks.
Mani ir saukuši par savedēju, un arī es sevi reizēm tā saucu. Jo savedu kopā cilvēku un viņa dzintaru tam brīdim. Pievedu vienu otram klāt. Pamodinu, pieradinu dzintaru, lai cilvēkam un dzintaram vieglāk satikties, ērtāk saprasties. Nereti pamostas arī cilvēks, savu dzintaru saticis. Jo nonāk tuvāk kaut kam īstam, patiesam. Tādam, kas palīdz arī atcerēties kaut ko no ļoti seniem laikiem un lietu kārtības. Sajust kaut ko no ļoti lielas, pārlaicīgas mīlestības.
Kaklā karamie amuleti ir uzvērti aukliņā ar slīdošiem mezgliem - tas veido nepārtrauktu apli, neatveras, gali ir satikušies mezglā, lai nešķirtos ("laulību mezgls") un turpinātos viens otrā, nevis mezgls divus galus sasien kopā. Līdzīgs aplis veidojas aprocēm bez mezglotās aproces daļas - tās, kur dzintars tikai aukliņās, bet tās savukārt saie kopā slīdošajos mezglos.
Dzintara augšpusē ir dimanta mezgls - bezgalīgs pinums, kuram neredz ne sākumu, ne beigas. Kā bezgalīga mīlestība un aizsardzība. Kā mūžīga kustība, dinamika.
Mezglu veidotais raksts ir tāds, kā nu kuram dzintaram sanāk. Tu vari nez ko sadomāties, bet dzintaram uzsienas tas, kas uzsienas. Iepriekš jau rakstīju, ka dzintars izvēlas savu valkātāju. Noteiktā brīdī cilvēks sadzird savu valkātāju un savs stāsts tad ir arī sējumam. Tas, kāds sējums izvēlēts, var liecināt, kura joma dzīvē ir aktuāla, kur tieši dzintars vēlas palīdzēt, kas ir svarīgi. Jo tuvāk saknēm, jo vienkāršāki ir ornamenti. Visi reiz bijuši pagāni, tāpēc Dieva trīsstūris, krusts, aka, tīkls ir labi saprotami neatkarīgi no tautības.
Sējuma raksts noteic arī mezglu skaitu. Dieva trīsstūra divas pamatlīnijas dod astoņus mezglus, ja četri darba diegi. Astoņi kā bezgalības, mūžības simbols. Ja trīs darba diegi, var veidoties "trīs pa trīs", pilnības, veseluma trejdeviņi. Divi diegi dod četrus, sešus mezglus. Te var pieslēgties numeroloģija, var izvēlēties, kuru jomu akcentēt. Piemēram, seši mezgli, ja nepieciešams stiprinājums veselībai.
(turpinājums sekos)
Ir dzintari, kuriem Dieva zīme (trīsstūris ar rotātu virsotni, proti, bezgalības mezglu) ir no abām pusēm. Ir, kuriem tikai no vienas - parasti tajā, kas vērsta pret valkātāju pašu. Pret pārējiem tad slejas Jāņa zīme - cilvēka varēšanas, vīrišķā spēka, aktivitātes un auglības simbols. Abas kopā, kur dzintars kā starpnieks, tās veido salikumu, kas atspoguļojas teicienā par dzīvi - ar Dievu uz pusēm.
- Kā tev iet? Kā dzīvojas? - Ar Dievu uz pusēm. (Lūgums nejaukt ar teicienu - kuļas kā pliki pa nātrēm.)
Tas nozīmē, ka ikviens uzņemas savu atbildības daļu - Dievs dara savu darbu, cilvēks savu. Cilvēks nejaucas, kur nevajag, un Dievu netēlo, bet atbild par sevi, savu dzīvi un dara, kas jādara, negaidot, ka viņa vietā to padarīs kāds cits. Un arī Dievs neatstāj ne cilvēku, ne savus pienākumus novārtā.
Dievs ar cilvēku, cilvēks ar Dievu dzīvo uz pusēm, kopā, sadarbojoties. Rāmi lēnām. Augšpusē dimanta mezgls ar bezgalīgu pinumu kā dzīves enerģijas nerimstošais plūdums. Apakšpusē seši mezgli kā veseluma un veselības skaitlis. Tu esi vesels, kad esi vesels viens ar sevi un Dievu, un pasauli, kas jums abiem uz pusēm.
Viens no vārda "meditācija" skaidrojumiem ir "prāts atrod mājas". Tik latvisks un pazīstams sanāk aicinājums uz meditāciju - prātiņ, nāc mājās! - ja kaut kas satrauc tik ļoti, ka jūties ne savā ādā, rīkojies muļķīgi un uzvedies kā pazudis. Ne viens vien teic - rokdarbi ir mana meditācija. Mans prāts atrod mājas, sienot mezglus ap dzintaru. Ja ir skaidrs, kas ir centrā, pārējais sakārtojas it kā pats no sevis. Mezgls atrod savu īsto vietu. Sien, kamēr gatavs.
Ja darbs prasa koncentrēšanos un pacietību, noteiktu tempu (smalkāki diegi ir jāsien lēnāk nekā rupjāki), uzmanību, cilvēks ir gana aizņemts, lai prātam būtu iespēja atpūsties un atgriezties mājās, un atvest turp arī cilvēku. Vienu brīdi tu pamani, ka viss ir kārtībā, esi nomierinājies. Un tavs darbs nomierina arī citus, atgādinot par Mājām, kurām esi pietuvojies. Par dievišķo un pārlaicīgo.
Vērojot dzintaru no visām pusēm, līdzsvarojot, sienot, velkot un piekārtojot mezglus, šodien ienāca prātā Japānas dārzs ar savām likumsakarībām, hologrāfisko principu, kosmosa modeļa atainošanu. Iedomājos dzenbudisma mūku, veidojot to Kioto dārzu, kur no 15 akmeņiem skatam vienmēr paveras tikai 14. To darot, viņš noteikti atgriezās Mājās.
Tāds tādu atrast un
samīļot prot.
Tāds tādu patur, ja
viņam reiz dod.
Tāds kopā ar tādu
Vien prieku sev rod,
kas tādam ar tādu
teiks nedzīvot?
/Klāvs Elsbergs/
Dzintars savos pirmssākumos bija koku sveķi, bet arī koks ir vidutājs starp zemi un debesīm. Dzintars kā jūras izauklēta koka dvēsele turpina būt vidutājs, kopā saucējs. Dzintars kā ugunsvelte ir īpašs, jo visas stihijas ir klātesošas. Viss esam kopā un viens. Ne viens otru izslēdzošs un pretī runājošs, bet papildinošs un līdzsvarā.
No izstādes "Dzintars: mīti un zinātne" Rīgas Medicīnas vēstures muzejā 2014.gadā.
Novēlējums "Katram latvietim pa dzīvam dzintaram" ir kā novēlēt Latvijai vēl pa kādam dzīvam cilvēkam. Jo pamodināts, uzrunāts un pieradināts dzintars vairs neļaus snaust arī savam saimniekam - neļaus nogulēt dzīvi, liks apzināties sevi un uzņemties atbildību par sevi, saviem lēmumiem, savas rīcības sekām. Jo dzintars atgādina par Mūžību un kaut ko patiesu no cilvēces bērnības.
Veiksmes jeb ugunskrusta mezgls bija pazīstams un kalpoja gan senajā Ķīnā, gan citviet, kur veiksmi saistīja ar ugunskrusta simbolu - dzīves enerģijas kustību/pretkustību. Ugunskrusts sākas no Dieva krusta - no punkta uz visām četrām debess pusēm aizskrien pa staram, strukturējot pamatus, ierādot simetriju un iepazīstinot ar bezgalību. Dieva krusts darbībā ir ugunskrusts, Pērkonkrusts, jo stari aizliecas, sazarojas. Mezglā četri zari sakrustojas, tad pretēji sakrustojas - ugunskrusts! Var sasiet tā, lai veidojas trīs cilpas, tāds man ievieš kārtību atslēgu saišķī. Ugunskrusta mezglu sienot, veidojas slepens "kambaris", kurā var ko likt papildus spēkam. Parasti cilvēkam ir vismaz divi amuleti: viens citiem redzamais, otrs apslēptais. Ugunskrusta mezglā var apvienoties abi - redzamais mezgls un tajā paslēptais neredzamais. Vai tas ir akmens, kāda pērlīte, dzintars - tas tikai pašam, ne svešam.
Neredzamais palīdz redzamajam ar savu klātesamību, ritmu un kārtību. Tā ir mazā ikdienas maģija, kad, veicot kādu darbību, piedomā pie tās, veido un tur ritmu, neredzami strukturē redzamo. Tik vienkārši. Traukus mazgājot, matus ķemmējot, mezglus sienot. Jo arī mezglam ir ritms, un tas apliecina kārtību. Dzintaru ieprogrammēt nevar, tas ir dzīvs, bet tos, kam kristālisks režģis, kam sava iekšējā kārtība - var. Tam kalpo arī mezgls, mezgla siešana. Tu piesien sirdi, un sirds ir tur klāt. Katra maza daļiņa nes sevi lielo un veselo. Tāpat domas var iepīt - iepin labas domas bizē un visu dienu galva viegla. Ja slikta doma, aizvainojums, sirdssāpes, tās vajag no sirds prom, akmenī iekšā, akmeni purvā. No sirds prom, akmenī iekšā, akmeni purvā. No sirds prom, akmenī iekšā, akmeni purvā. Jo purvam nav dibena - lai grimst un pazūd bez pēdām. Ja no vārdiem vien vieglāk nepaliek, tad tiešām rokām jāliek tīt, pīt, sasiet un purvā iekšā. Ja purva nav - lai sadeg ugunī.
Tik tad jau tie ir citi mezgli. Ne veiksmes, ko līdzi nēsā - kabatā ar atslēgām, pie somas kā atstarotāju (ja vēl striķis atstarojošs, tiešām veiksme!). Pie savas ceļasomas prom braucot un atpakaļ atgriežoties. Kas Tavu koferi padara atšķirīgu - plastmasas sterbele vai tavs veiksmes mezgls? Kas Tavu dzīvi iezīmē kā Tavu?
Toties tad, kad es sienu dzintaru, man nevajag recepti. Jo katrs dzintars ir citāds un man tikai daļēji jāseko norādījumiem - viņš pateic krāsu un veidu, kā gribēs būt. Viņš atklāj bedrītes, kur iegulties mezglam, izcilnīti, aiz kā aukliņai aizķerties. Es viņu iedarinu pamazām, pamazām. Sien un pievelk. Sien un pievelk. Neskatoties pavārgrāmatās un nedomājot, bet jūtot un attīrot prātu no visa liekā. Tibetiešiem vārdam "meditācija" viens no skaidrojumiem ir "prāts atrod īstās mājas". Latvieši teiktu - prātiņ, nāc mājās. Sienot dzintaru, es salieku mezglus kā ceļazīmes, pieturpunktus, lai prāts atrod mājas. Mēs kopā ejam mājās. Un tad vienkārši vienā brīdī ir skaidrs, ka ir gatavs :)
Toties man aiz muguras apmēram četrus gadus vecā meitene, ik pa laikam dziedādama "Kur ir tavas sarkanās kurpes?", varonīgi iztur līdz Saldum. Šoferis kavē grafiku, izskrieties neviens Saldū netiek, un, braucienam atsākoties, viņa pajautā, vai drīz būsim Rīgā. Gribētu kāpt ārā. "Pacieties, vēl ilgi," mamma atbild, un es sāku domāt, ka būs kaut kas jādara lietas labā. Paciesties pusotru stundu ir nevajadzīgi prasīts varoņdarbs no maza bērna, kurš ir viens no trijiem pasažieriem divos sēdekļos. (Laikam bērnam līdz 7 gadu vecumam nav jāmaksā par braucienu, tāpēc arī vieta nepienākas. Viņa it kā nav?)
Tātad manas dzīves turpmākajai pusotrai stundai ir varianti, vienā no kuriem ir činkstošs bērns, kuru mamma vairāk vai mazāk vardarbīgi kušina un apsauc visu ceļu. Jo bērns, visticamāk, negrib un nevar izmest no dzīves pusotru stundu "paciešoties". To negribu arī es, tāpēc atrodu savā somā aploksni, papīra lapu un sāku. Izvēle, kā reaģēt uz situāciju, ir vienmēr.
"Vai tu proti rakstīt?" uzrakstu, saloku lapu, lai saiet mazajā aploksnē, uzrakstu meitenes vārdu (ko mamma skandējusi daudz reižu, atgādinot, kā jāuzvedas, kauninot un pārējos pasažierus piesaucot) un padodu uz aizmuguri pa krēslu šķirbu. "Jums ir pienācis pasts," saku. Komplektā ar pildspalvu. Pēc brīža man piebiksta un mazā dod aploksni atpakaļ. "Nē," uzrakstīts un uzzīmēts smaidiņš. "Toties tu māki zīmēt," atbildu un uzzīmēju zivi. Atbildē saņemu taureni un vēl vienu smaidiņu.
"Viņa tagad zīmē restītes un aplīti," tiek ziņots mammai.Pēc vēstules saņemšanas mamma paskaidro, ka tā ir tāda spēle, tagad viņām jāiezīmē krustiņš. Korespondencpartija beidzas ar viņu uzvaru. Man makā ir sešas "miles plus" uzlīmes uzvarētājai, kura dāsni dalās - arī manai rokai tiek uzlīmētas trīs. Es ar pildspalvu uzvelku smaidiņu, jo divas uzlīmes ir kā acis un trešā deguns pa vidu! Rīga klāt. "Gribu dzert," saruna rakstos pārtop sarunā čukstos. Pārrunājam, ka varētu dzert zemeņu sulu vai citronūdeni, varbūt pat limonādi, bet žēl, ka nav ne viens, ne otrs. Saldū esmu tikusi pie blakussēdētājas, bet arī viņai nav nekā dzerama. Ja mācētu burt*, taisītu zemeņu sulu, atšķaidītu ar ūdeni. Varētu dzert kaut vai tikai ūdeni. Tā, lai vēders pilns un piepūties kā balons. Bet vai tik tad staigājot neklunkšķēs? Bet drīz nav laika domāt par slāpēm, jo jāpaskatās taču pa logu - te ir tilts, kuram apakšā nav ūdens, bet mājas un sliedes. Tad vēl viens tilts, kuram apakšā sākumā mazs ūdens un tad liels ūdens. Un, skat, esam atbraukuši. Un pusotru stundu no savas dzīves nevis pacietušies, bet dzīvojuši.
II
"Ar parakstu apliecinu, ka dzīvoju konkrētajā adresē," kaut kā tamlīdzīgi skan teksts oficiālā veidlapā, deklarējot dzīvesvietu. Bet citur taču arī es dzīvoju! Mana dzīve un nāve allaž ir kopā ar mani, ne kaut kādā adresē vai plauktiņā ielikta un gaida - sak, kad atnākšu, tad dzīvošu. Kad aizbraukšu, tad dzīvošu. Tagad es esmu darbā, kaut kā jānovelk līdz vakaram... Līdz brīvdienām... Līdz atvaļinājumam... Tikmēr pacietīšos. Neciet, bet dzīvo! Dari to, kas tavai Mūžībai nāks par labu. Šeit un tagad, konkrētajā vietā un mirklī. Ikviena stunda ir stunda no tavas dzīves.
*Ēdamos un dzeramos nevar uzburt, ir tāds likums. Tas neattiecas uz laika burvestību, ko var apgūt katrs, ja vien ir vēlēšanās. Dzintars tajā ir liels palīgs un labs skolotājs :)
Ar citiem runā kaijas, akmeņi. Ar mani runā dzintars. Un veidojas dažādi stāsti, dažādas domas top skaidrākas, caur dzintaru lūkojoties. Šajā blogā atrodamas pārdomas, kas radušās saskarē ar dzīvu dzintaru - pēc tā ilgojoties, ķerot, modinot, iesienot un, visbeidzot, tautās laižot.