Katram pa dzīvam dzintaram

28. decembris, 2017 pl. 18:56,

Pirms četriem gadiem, kad dzima "noķerto" ideja, vienā no sarunām par manu ieceri un misijas apziņu tā arī teicu - lai katram latvietim būtu pa dzīvam dzintaram. Lai ir ne tikai liecinieki no laikiem, kad par dzintaru domāja tikai kā par skaistu materiālu, piemēram, bumbuļu krelles, aproču pogas, kāds alus kauss ar dzintara "aci", kāds septiņdesmito gadu rotu dizaina paraugs ar smalku dzelžu vijumiem. Lai katram mājās būtu savs dzintars, kurš uzrunā un ar kuru aprunāties - neapstrādāts, tāds, kā Jūras vai Zemes mātes dāvināts. Folklora apliecina, ka latvietim Māte savās izpausmēs ir tik daudz un dažāda, ka nepavisam neesam nekāda tur "bāreņu tauta". Ja vien pats savu māti neesi aizliedzis.

Man liekas, ka cilvēks, kurš spēj saskatīt, sajust, ka dzintars ir kas vairāk par izejmateriālu, pats ir kas vairāk par dienišķās zupas strēbēju. Vispirms jau meklētājs, mazliet skeptiķis (kamēr pats nepamēģinās, citu stāstiem neticēs), bet noteikti dabas bērns ar atvērtu dvēseli pārpasaulīgajam. Dzintars ir pirmais amulets, ko sev "pieradināja" akmens laikmeta cilvēks, kad cilvēce sāka veidoties un svarīga bija sevis, savas vietas atrašana pasaulē. Kad sajūtu un ticības bija vairāk, kamēr tehnoloģiju un "gadžetu" nebija nemaz. No saknēm neaizbēgsi, un dzintars palīdz šīs saknes atpazīt, bet tas savukārt ļauj iztēloties, kādās debesīs aizstiepjas zari. Meklējot saknes, tu vienmēr atrodi vairāk, nekā esi cerējis. Saprotot, kāda zīle esi, vari palīdzēt galotnei debesīs tiekties un zariem raisīties, nevis skumt, ka nemāki rāpot.

Novēlējums "Katram latvietim pa dzīvam dzintaram" ir kā novēlēt Latvijai vēl pa kādam dzīvam cilvēkam. Jo pamodināts, uzrunāts un pieradināts dzintars vairs neļaus snaust arī savam saimniekam - neļaus nogulēt dzīvi, liks apzināties sevi un uzņemties atbildību par sevi, saviem lēmumiem, savas rīcības sekām. Jo dzintars atgādina par Mūžību un kaut ko patiesu no cilvēces bērnības.