Katram pa dzīvam dzintaram
Man liekas, ka cilvēks, kurš spēj saskatīt, sajust, ka dzintars ir kas vairāk par izejmateriālu, pats ir kas vairāk par dienišķās zupas strēbēju. Vispirms jau meklētājs, mazliet skeptiķis (kamēr pats nepamēģinās, citu stāstiem neticēs), bet noteikti dabas bērns ar atvērtu dvēseli pārpasaulīgajam. Dzintars ir pirmais amulets, ko sev "pieradināja" akmens laikmeta cilvēks, kad cilvēce sāka veidoties un svarīga bija sevis, savas vietas atrašana pasaulē. Kad sajūtu un ticības bija vairāk, kamēr tehnoloģiju un "gadžetu" nebija nemaz. No saknēm neaizbēgsi, un dzintars palīdz šīs saknes atpazīt, bet tas savukārt ļauj iztēloties, kādās debesīs aizstiepjas zari. Meklējot saknes, tu vienmēr atrodi vairāk, nekā esi cerējis. Saprotot, kāda zīle esi, vari palīdzēt galotnei debesīs tiekties un zariem raisīties, nevis skumt, ka nemāki rāpot.
Novēlējums "Katram latvietim pa dzīvam dzintaram" ir kā novēlēt Latvijai vēl pa kādam dzīvam cilvēkam. Jo pamodināts, uzrunāts un pieradināts dzintars vairs neļaus snaust arī savam saimniekam - neļaus nogulēt dzīvi, liks apzināties sevi un uzņemties atbildību par sevi, saviem lēmumiem, savas rīcības sekām. Jo dzintars atgādina par Mūžību un kaut ko patiesu no cilvēces bērnības.