Dzintars zina pirmais
Kad cilvēks un dzintars satiekas, dzintars zina pirmais, kurš ir viņa cilvēks. Un mēģina teikt. Ja vien cilvēks ir radis klausīties, viņš sadzird. Ja ir radis uzticēties, viņš notic. Ja iejaucas prāts un aizspriedumi, ceļš vienam pie otra ir sarežģītāks. "Mani uzrunā tas smukais, bet es jau tik smuka neesmu." Dzintars zina pirmais - esi. Vienīgais, kas attur no būšanas tieši tik smukai, ir iedomas, ka neesi tāda. Gluži kā korķis ausī traucē dzirdēšanai, sadzirdēšanai traucē iemācītais "neesmu pelnījusi būt smuka", "man nepienākas labākais", "atkāpties ir tikums".
Tas, kurš uzrunā, zina, kāpēc uzrunā. Reizēm cilvēks ir pārsteigts, kāpēc viņu uzrunā tieši tas. Kāda skramba, kāda nianse krāsā vai apveidā pēkšņi atklāj jaunu skatu arī uz savu dzīvi, ikdienu, pārdomām. Strupceļš izrādās tikai krass pagrieziens. Nejauša tikšanās vai iedoma izvēršas vērtīgā atklājumā.
Dzintars zina atbildi, kamēr tu pats tikai vēl centies noformulēt jautājumu. Un palīdzēs atrast atbildi. Citi meklē palīdzību svārstos, gaida atbildi no ārpuses, bet dzintars ir klāt tavās pārdomās un atklāj atbildi tevī. Dzintars ir tik reāli sataustāms, klātesošs un vienlaikus prātam tik neaptverami sens, ka ir īpašs. Ja vien viņam ļauj tādam būt.
Tāds tādu atrast un
samīļot prot.
Tāds tādu patur, ja
viņam reiz dod.
Tāds kopā ar tādu
Vien prieku sev rod,
kas tādam ar tādu
teiks nedzīvot?
/Klāvs Elsbergs/